Ekonomiskā ziņā nākamais gads uzņēmumam būs viens no grūtākajiem, taču enerģētikai tas būs daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanas gads, intervijā EnergoForumam atzīst AS „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons.

Par aizvadīto gadu nevar žēloties, daudz kas ir paveikts. Tomēr šajā brīdī noteikti izvēlos skatīties tikai uz priekšu, runāt par to, kas būs. Cita ceļa nav. Ekonomisko krīžu un globālo kataklizmu laikā, kāds ir patlaban, detaļas nav vērts analizēt, jo notikumi, neatkarīgi no mums, ļoti ātri mainās. Ir jāskatās uz priekšu, tālu uz priekšu.

 

Nākamo gadu es redzu kā jaunu iespēju gadu, jo enerģētikā varētu tikt pieņemti ļoti būtiski lēmumi – gan saistībā ar Ignalinas atomelektrostaciju, gan Zviedrijas – Baltijas starpsavienojumu, gan ogļu staciju. Kaut gan ekonomiskā ziņā nākamais varētu būt arī smagākais gads, vienlaikus tas ir īstais brīdis, lai pieņemtu lēmumus par sen plānoto investīciju veikšanu, piemēram, TEC-2 otrā bloka būvniecībā. Situāciju ietekmēs arī elektroenerģijas tirgus attīstība. Konkurences saasināšanās mums liek aizvien pārskatīt savas iespējas.

Tad man ir jājautā – kāpēc „smagā ekonomiskā situācija”? Kam tā šobrīd ir smaga? Taupība vēl nenozīmē smagu situāciju. Ja runājam par valsts budžetu, par taupību aicināja domāt jau sen. Šobrīd redzam rezultātu un valdībai šis jautājums ir jārisina.

Kaut gan ir grūti, nākamo gadu redzu arī kā izaicinājumu gadu.

Sāksim ar to, ka stratēģija nav nekas pilnīgi jauns. Kā uzņēmums neesam ķērušies pie radikāli jauniem uzdevumiem, neesam iesaistījušies nevienā globālā biznesā. Jā, turpmāk vairs nekoncentrēsimies uz telekomunikācijām, tās attīstīsim kā blakus biznesu. Galvenais uzsvars vēlreiz un vēlreiz tiek likts uz efektivitāti. Citu variantu nav. Jo globālās krīzes apstākļos izdzīvo tikai tas, kurš pielāgojas un ir maksimāli efektīvs. Protams, varam pateikt, ka bez elektrības sabiedrība neiztiks un būs spiesta izmantot mūsu pakalpojumus, bet to nevaram atļauties.

Tieši tā. Šobrīd nav nepieciešama krasa vērtību maiņa, bet ir jādomā, kā strādāt tirgus apstākļos. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad visi sāk taupīt un skaitīt katru santīmu.

Es negribētu teikt, ka mēs tādi neesam bijuši. Latvenergo gandrīz visu elektroenerģiju saražo Daugavas hidroelektrostacijās, daļu arī TEC. Negribētu teikt, ka ar savu zaļumu mēģinām kaut kā speciāli izcelties, taču būsim atklāti – no mārketinga viedokļa mēģinām vides jautājumu izcelt, pievērst uzmanību. Tas ir jādara, jo ir saistīts gan ar uzņēmuma stratēģiju, gan tirgus apstākļiem, kuros mums ir jāstrādā. Ja kādreiz mēs par savu zaļumu, draudzīgo attieksmi pret vidi zinājām un mums no tā bija labi, teiksim, pašsajūtas līmenī, šodien tā ir prece, kas ir jāpārdod sabiedrībai un klientiem.

Mēs esam komerciāls uzņēmums, un mums ir jāpelna nauda. Nevienā brīdī negribu teikt, ka biomasas projekti ir slikti. Ir jāskatās, kas ir izdevīgi, un tur arī jāinvestē. Man ir absolūti pozitīva attieksme, bet vienlaikus – skaudrs aprēķins, jo katrs šāds projekts ir jāfinansē. Ja tas ir izdevīgi uzņēmumam, tad mēs to atbalstām, bet mēs nevaram nodarboties ar labdarību, mums neviens nav devis tādas tiesības, un nav arī tādu uzdevumu.

Labs piemērs šajā ziņā ir AS „Latvenergo” nesen ekspluatācijā nodotā Ķeguma katlu māja, kas ir tīrā biomasas stacija siltuma ražošanai, jo attiecīgajā vietā tas ir pats labākais un ekonomiski pamatotākais variants.

 

Gribu uzsvērt, ka šādi projekti ir tikai dažviet. Daudzviet notiek projektu plānošana, bet realizācija nenotiek. Tas nav saistīts ar „gribu - negribu”, tas ir saistīts ar tirgus konjunktūru un, galvenais, ar neziņu, kas notiks ar CO2 uzglabāšanu nākotnē. Jo neviens investors neinvestēs pusmiljardu, lai pēc tam nonāktu dziļos zaudējumos. Līdz šim ES nekonsekvence CO2 ierobežošanā, nepasakot savu nostāju līdz galam, bieži novedusi pie tā, ka investīcijas ogļu staciju projektos ir apstājušās.

 

Tas noteikti to visu var ietekmēt. Jāatceras, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu projektu, AS „Latvenergo” nekvalificējas kā investors Kurzemes ogļu stacijas projektā. Tātad būs jāmeklē partneri, lai varētu konkursā piedalīties, un to droši vien arī darīsim.

Neatbildēts gan paliek jautājums par CO2 izmešu noglabāšanu un to, kādas prasības šajā jomā būs jāpilda. Ja atbildes nebūs, baidos, ka investorus būs grūti projektam piesaistīt. Vismaz tas nenotiks tik vienkārši un formāli, kā varēja notikt pirms gada vai diviem.

TEC-2 rekonstrukcijas turpinājums pamatu pamatos ir koģenerācija, tātad – gan elektrības ražošana, gan siltuma piegāde visai Rīgai. Šis projekts nekādā gadījumā netiek nolikts malā un tiks turpināts, protams, pie nosacījuma, ka tas ir ekonomiski izdevīgi. Šobrīd vēl gala lēmums nav pieņemts.

Mēs neesam mainījuši savu stratēģiju, mēs strādājam uz priekšu. Uzņēmuma dienaskārtībā joprojām ir Ignalinas atomstacija, ogļu stacija, kabelis ar Zviedriju, arī TEC - 2 otrā kārta. Ja šobrīd ir ekonomiskā krīze un ir izdevīgs brīdis investīcijām, tas ir jādara.

Iespējamie precinieki ir apzināti, daži ir arī pieteikušies.

Protams. Pirms gada valdības izplatītā ziņa, ka Latvijas enerģētikā viss ir tuvu sabrukumam un ir jābūvē bāzes stacijas, ir sadzirdēta. 

Bez Latvenergo šajā projektā neiztikt nekādi, un tas atsauksies arī uz mūsu investīciju programmām. Ja šādas investīcijas tiek ieguldītas, tad Dievs nedod, ka pārskrien kāds melnais kaķis un projekts apstājas. Zinu sajūtas, kad ir jāpieņem lēmumi par milzīgām investīcijām, man ir bijusi iespēja to darīt vismaz divas reizes.

Nav viegli pieņemt šādus lēmumus. Ir jāsaprot, ka uzņemies atbildību. Jābūt izpratnei gan par tehniskajām, gan ekonomiskajām, gan finansiālajām iespējām, lai šādus projektus realizētu. Spekulēt ar to, ka tagad ir krīze un nekas nav jādara, guļam tālāk - ja sāksim šādu politiku, ar mums ir cauri.

Ir labi, ja ir politiskais atbalsts, jo enerģētikā bez tā nav iespējams investēt. Ir labi, ka Baltijas enerģētikas jautājumi ir pacelti augstā līmenī un tiek sadzirdēti. Kaut gan mums ir savs EK enerģētikas komisārs, Baltijas jautājumi sadzirdēti tikai tagad, kad viņa pilnvaru laiks iet uz beigām. Efektivitāte šīm sapulcēm gan nebūs pārāk augsta, bet tās kalpos kā fons tiem, kam jāpieņem lēmumi – Baltijas, Skandināvijas pārvades sistēmu operatoriem. Viņi varēs vienoties ar mierīgāku sirdi, saprotot, ka ir politiskais atbalsts. Runājot par Latvenergovirzīto ieceri veidot vienotu pārvades sistēmas operatoru, var saukt to par sapņu plānu, tas ir mazliet ideālistisks, bet tādu mēs to uzturam.

Ilgtermiņā tas mums šķiet gana loģisks, jo argumentācija tam visam ir ārkārtīgi vienkārša – daudz vieglāk ir vadīt vienu, nevis trīs mazas sistēmas, arī vienoties par tehniskām lietām. Diemžēl Baltijā dzīvo trīs burvīgas, draudzīgas tautas, kuras nekad ne par ko nevar vienoties....

Es negribu pasludināt, ka vienots PSO ir panaceja. Tā ir iespēja, kuru novērtēt var tikai un vienīgi eksperti, iegūstot politisko atbalstu ideju realizēt. Baltijas enerģētikas sistēma ir veidota vienotā tīklā, un tas ir vienīgais veids, kā tā loģiski var strādāt. Tā nav veidota kā katras valsts atsevišķa nacionāla sistēma. Tam ir racionāli apsvērumi, un, ja par to runā Skandināvu sistēmu operatori, kāpēc lai mēs to nedarītu? Protams, vienots Baltijas PSO nav plāns 2012., 2013. gadam, bet par to ir jārunā. Mums šobrīd ir BALTSO – gana laba reģiona PSO organizācija, kur kluba līmenī var izrunāt akūtus jautājumus, bet racionāli sistēma darbosies tikai tad, ja Baltijas valstis strādās vienoti.

Protams, tas viss ir jārēķina, jo vīzija, kuru esmu kolēģiem uzbūris, ir ārkārtīgi vienkārša. Mēs nekad savas racionālās domāšanas dēļ neatslēgsimies no Krievijas tīkliem, jo tas būtu absurds. Vienlaikus mēs gribam būt vienotā tirgū ar Eiropas Savienību, kur Krievija saka: „Mēs arī gribam šajā tirgū”. Tātad mums paliek tehniski iespējas strādāt ar Krieviju, bet mums ir arī tehniskas iespējas savu drošumu panākt caur ES valstīm, kas sniedz politekonomisku atbalstu, un tas ir ieguvums. Šādās situācijās ir ārkārtīgi grūti runāt ar darījuma partneriem, jo gan Krievijai, gan Skandināvijai, gan UCTE ir grūti strādāt ar trim dažādiem Baltijas PSO atsevišķi, kur katram vienmēr varētu būt sava domāšana. Tad lēmumu pieņemšana trim draudzīgajām kaimiņtautām vienkārši kļūst neiespējama.

Tieši tā.

Lai man piedod Briseles darba grupa, nevienu no šiem jautājumiem tā neatrisinās nekad, nekad, nekad. Viņi var iezīmēt politisko virzienu, aicināt, mēģināt nosēdināt pie galda dažādas puses, bet viņi risinājumu nesniegs.

Neviens cits kā pārvades sistēmu operatori.

Reakcija ir bijusi tieši tāda pati kā līdz šim pēdējā pusgada laikā – latvieši neļauj būvēt, nepiekāpjas. Partneri Skandināvijā no mums gaida vienošanos starp sistēmu operatoriem. Mums ir jāsēžas pie galda un jārunā. Paralēli varam runāt arī par PSO vienotumu, jo kā nacionāls uzņēmums, kurā ietilps arī sistēmas operators, mēs neredzam iemeslu, kāpēc starpsavienojumu no Zviedrijas nebūvēt uz Latviju. Kāpēc Igaunijā ir jābūt diviem jaudīgiem starpsavienojumiem, Lietuvā – diviem, un mums – nevienam?

Es to neesmu teicis...

Viens no izšķirošiem faktoriem ir jaunu ģenerējošo jaudu būvniecība, jo bez ģenerējošām jaudām Baltijas pusē Skandināvijai kabelis nav vajadzīgs. Skandināvija nekad nepiekritīs tam, ka enerģijas plūsma būs tikai no Zviedrijas uz Baltiju, jo viņus tāpat gaida jaudu deficīts. 

Jā, bet tad ir jāatceras – mēs varam konkurēt, bet mēs nekad nevarēsim konkurēt līdz galam, jo tad sāksies konkurence arī starp sistēmu operatoriem. Un tas jau var ietekmēt elektroapgādes drošumu.

Vārdos mēs ejam uz atvērta tirgus ekonomikas modeli, bet vienlaikus darām visu, lai tirgus politiskajā līmenī nedarbotos. Tad ir jāizšķiras – gribam tirgus ekonomiku vai nē. Pieļaut izņēmumus nozīmē tirgus kropļošanu. Vienkārši. Tas nozīmē izslēgt lielos uzņēmumus no tirgus aprites, tirgus areāla samazināšanos, kas, protams, ir protekcionisms saviem uzņēmumiem, un varbūt tā arī vajag, bet tad tā nav tirgus situācija.

Jā. Ja reiz šāda attieksme, tad darām tā, kā Polija tikko nolēmusi – izbeidzam „muļķoties ar tirgu” un sākam visu regulēt. Ieviešam regulētu sistēmu jeb infrastruktūru, kur katram neatkarīgi regulatori ir sarēķinājuši taisnīgu cenu, visi ir laimīgi un dzīvo gandrīz kā komunisma saulītē.

Latvija jau neizvēlējās šo tirgus modeli, mēs šo tirgus modeli saņēmām mantojumā kopā ar iespēju kļūt par ES dalībvalsti. Ja ES pateiks, ka lielais eksperiments elektroenerģijas tirgus ir bijis neveiksmīgs un dalībvalstīm vairs nav obligāts, tā arī notiks.

– Es šādu iespēju neizslēdzu, jo šobrīd valstī ir akūta nepieciešamība pēc naudas līdzekļiem. Ja ekonomika neattīstīsies pietiekami strauji, lai valsts varētu segt savas kredītsaistības, būs kaut kas jāpārdara. Un tad atcerēsies par Lattelecom, par Latvijas Dzelzceļu, visu to, kas vēl nav pārdots. Taču šis brīdis nav īstais pārdošanai.

Tie ir politiski lēmumi. Vai tad pirms pus gada varēja iedomāties, ka Parex banka tiks nacionalizēta?

Bez izmaiņām tarifos neiztiksim. Šobrīd regulatoram ir iesniegti priekšlikumi par tīkla tarifu paaugstināšanu. Kā zināms, no 2009. gada mums ir tiesības noteikt tarifus pašiem. Visdrīzāk mēs šo iespēju izmantosim tikai un vienīgi brīdī, kad jutīsim galēju nepieciešamību. 

Patiesībā es gribētu, lai tarifs būtu pacelts jau vakar – pirms pus gada, pirms pieciem gadiem. Tarifs bija jāceļ pamazām, metodiski, sistēmiski, nevis atkarībā no municipālajām vai parlamenta vēlēšanām. To vajadzēja darīt brīžos, kad tarifu celšana nebija risks.

Jā, nevar gan. Ir jātic labajam. Tas, kas man dod spēku un pārliecību, ir tas, ka mūsu cilvēki dara cienījamu, vajadzīgu darbu un ka viņiem ir gandarījums par padarīto. Tas ir pats būtiskākais. Mēs dzīvojam, lai būtu ne tikai fiziski, bet arī garīgi paēduši. Un ir labi, ja arī darbs sniedz šādu piepildījuma, gandarījuma izjūtu. Vairāk jau neko nevajag.